Sarunvārdnīca

Mūsu senču valoda

Modernās valodas var izpētīt valodnieki. Tam tiek izmantotas vairākas metodes. Bet kā cilvēki runāja tūkstošiem gadu atpakaļ? Uz šo jautajumu ir vissarežģītāk atbildēt. Neskatoties uz to, zinātnieki ir aizņemti gadiem pētot. Viņi vēlētos uzzināt, kā cilvēki runājuši agrāk. Lai to izdarītu, viņi mēģina rekonstruēt senās runas formas. Amerikāņu zinātnieki ir izdarījuši satraucošu atklājumu. Viņi izanalizēja vairak kā 2000 valodas. It īpaši viņi analizēja katras valodas teikumu uzbūvi. Viņu pētniecības rezultāti bija ļoti interesanti. Apmēram pusei valodu bija S-O-V teikumu uzbūve. Proti, vardu secība teikumos ir teikuma priekšmets(S), papildinātājs(O) un izteicējs(V). Vairāk kā 700 valodām teikuma uzbūve ir S-V-O. Un ap 160 valodām darbojas saskaņa ar V-S-O sistēmu. Tikai ap 40 valodām izmanto V-O-S secību. 120 valodas izveido hibrīdu. No otras puses, O-V-S un O-S-V ir ievērojami retāk sastopamas sistēmas. Lielākā daļa no analizētajām valodām izmanto S-O-V principu. Piemeram, persiešu, japāņu un turku valodas. Kaut gan lielākā daļa dzīvo valodu seko S-V-O secībai. Šāda teikumu uzbūve dominē indoeiropiešu valodās. Zinātnieki pieņem, ka S-O-V veids ticis izmantots agrāk. Visas valodas balstās uz šo sistēmu. Bet tad valodas nošķīrās. Mēs vēl neizām, kā tas notika. Iespējams, ka teikumu uzbūju atšķirībām ir bijis kāds iemesls. Jo, evolūcijas gaitā, tikai pārākais gūst virsroku…