Sarunvārdnīca

Atmiņai nepieciešama runa

Liela daļa cilvēku atceras savu pirmo skolas dienu. Bet neatceras to, kas bija līdz tam. Mums gandrīz vispār nav atmiņu par mūsu pirmajiem dzīves gadiem. Bet kādēļ tas tā ir? Kādēļ mēs nespējam atcerēties pieredzi, ko ieguvām esot mazuļi. Iemesls meklējams mūsu attīstībā. Runa un atmiņa attīstas apmēram vienā un tajā pašā laikā. Un, lai cilvēks kaut ko atcerētos, tam nepieciešama valoda. Tas nozīmē, ka priekš tā, ko viņš pieredzējis, nepieciešami vārdi. Zinātnieki ir vadījuši vairākus testus ar bērniem. To darot, viņi ieguva interesantus rezultātus. Tiklīdz bērni apgūst valodu, viņi aizmirst visu iepriekš pieredzēto. Tas norāda uz to, ka valodas sākums ir arī atmiņas sākums. Bērni pirmajos trīs dzīves gados iemācas ļoti daudz. Viņi katru dienu pieredz kaut ko jaunu. Viņi iegūst arī nozīmīgu pieredzi šajā vecumā. Neskatoties uz to, tas viss pazūd. Psihologi to nodēvējuši par zīdaiņa amnēziju. Tikai to, ko bērns var nosaukt vārdiem paliek. Autobiogrāfiskā atmiņa patur tikai personīgo pieredzi. Tas funkcionē kā dienasgrāmata. Viss, kas ir svarīgs mūsu dzīvē, tur tiek pierakstīts. Tādā veidā mūsu autobiogrāfiskā atmiņa veido mūsu identitāti. Bet tās attīstība ir atkarīga no dzimtās valodas apguves. Un savu atmiņu mēs varam aktivizēt tikai ar savas valodas palīdzību. Protams, lietas, kuras esam apguvuši nav reāli pazudušas. Tās ir noglabātas kaut kur mūsu smadzenēs. Mēs tikai netiekam tām klāt…- tas ir tik tiešām žēl, vai ne?